Par EIAC 2012
Pēc čempionāta pagājušas dažas dienas, pozitīvās emocijas nedaudz noplakušas un tāpēc nolēmu šo pasākumu darīt zināmu citiem no sava redzes punkta.
Ieradāmies Pērnavā 21.03.12 vēlu vakarā. Iekārtojāmies ļoti piemīlīgā un stipri sakurinātā namā. Saimniece apgalvoja, ka sakurinātās krāsnis būs siltas trīs dienas, bet pēdējā tā vairs nebija, un tāpēc Kristaps nedaudz apsaldējās. Bet tā bija arī vienīgā ķibele. Citādi viss bija pa pirmo. Cenas kā viesnīcā, bet toties bija pilnīga brīvība un katram savs kakts. Dzīvojām astoņu minūšu brauciena attālumā no sporta halles, kurā notika sacensības.
Dalībnieki tika sadalīti rīta un vakara sekcijās. Mārtiņš startēja no rīta, bet mēs ar Kristapu pēcpusdienā.
Mārtiņš nostartēja savu spēju robežās nedaudz kāpinot rezultātu attiecībā pret agrākiem rezultātiem. Organizatori viņam pēdējā brīdī bija sarūpējuši sāncensi, par ko es biju ļoti priecīgs. Jo viņa izcīnītajai otrajai vietai līdz ar to ir augstāka vērtība nekā pirmajai bez konkurences. Un, ja kādam tas liekas nenozīmīgs panākums, tad bija jābrauc uz Pērnavu un Mārtiņš jāpārspēj.
Kristaps cīnījās kā lauva un pirmajā dienā pat bija apsteidzis lietuvieti Jurgaiti. Vēlāk gan leitis sasparojās, bet tas netraucēja Kristapam pēdējā dienā ar labu rezultātu izcīnīt astoto vietu kopvērtējumā. Manuprāt, tas ir izcils panākums.
Pašam gan gāja kā pa celmiem. Pirmajā dienā šāvu uz vienas līnijas un plecu pie pleca ar Lapsiņa kungu. Rezultāts bija nedaudz zemāks par treniņos uzrādīto, bet laikam amatierim tas ir pieļaujami. Otrajā un trešajā dienā organizatori bija mūs salikuši atbilstoši iepriekšējā dienā uzrādītajiem rezultātiem. Tātad šāvām blakus ar vistuvākajiem konkurentiem. Bet tas radīja papildus spriedzi, jo punktus skaitījām kopā pie viena vairoga.
Starp citu, šaušanas kārtība bija secībā A- B, A- B….., nevis kā ierasts A-B, B-A….. Grūti pateikt vai tam bija kāda nozīme, bet tas nedaudz mazināja spriedzi jo nebija jādomā par šaušanas secību. Proti, ja šauj konkurents, tātad nākošajam jāšauj tev.
Otrajā dienā startēju pie pēdējā – „lūzeru” vairoga un mans sāncensis man uzreiz iedeva tik lielu handikapu, ka es atslābu un kļuvu paviršs. Rezultāts pavilkās uz leju!
Trešajā dienā biju pie viena vairoga ar sāncensi, kurš bija man priekšā par 19 punktiem. Jau iepriekšējā vakarā apņēmos viņu panākt un noskaņojos kaujinieciski. Starpību sadeldēju jau pēc pirmajiem 30 šāvieniem, un igauņu bāleliņam sāka trīcēt ceļgali. Es to izmantoju, un ceturtajā sērijā izdevās atrauties par 5 punktiem. Piektajā un sestajā abi turējāmies punkts punktā. Pirms sestās noslēdzošās sērijas man piemetās lampu drudzis, jo manas meistarības šāvējiem pieci punkti šur vai tur neko nenozīmē. Vienā mirklī var pazaudēt visu. Tad apsēdos ar muguru pret vairogiem un iestāstīju sev, ka ir vairs tikai mans mērķis un pārējā nekā nav. Bet iekšējā balss kliedza: „Pieci punkti, pieci punkti!!!” Pielecu kājās un sevī noskaldīju: „Bļin, nav nekādu punktu, ej un dari kas tev jādara!” Ja līdz šim igaunim bija nogaidoša taktika, tad laikam izmisuma un apkaunojuma dzīts viņš nolēma šaut pirms manis un pie laba rezultāta cerēja man piebiedēt bērnu. Un sērija viņam tiešām, kā vēlāk izrādījās, bija laba. Bet šaujot es to nezināju jo redzēju tikai savu mērķi… un mana sērija izrādījās vēl labāka. Pie tam labāka no manām uzrādītajām visās sacensībās. Sev par lielu pārsteigumu atklāju sevī pašā iekšējās rezerves, par kuru eksistenci tā īsti nemaz nenojautu.
Tā ka, zēni un meitenes, ziniet: arī mums, „zilupiešiem”, ir savi prieki, veiksmju stāsti un uzvaras.
Kopumā sacensības bija ļoti labi noorganizētas un dalība tajās bija visnotaļ patīkama. Un, protams, jāuzteic Latvijas komandas saliedētību. Tā noteikti nesa augļus. Bēdīgi, ka neizdevās paviesoties pie „Amazonēm”, bet tā sanāca apstākļu sakritības, ne nodoma dēļ. Ceram, ka tiksim saprasti.
Juris




